Ceļojums “Tālbraucējs” vai pielaikojot profesiju

Kādā jaukā Jūlija naktī, kad galīgi nenāca miegs, prātā ieklīda doma, kā būtu kādu nedēļu pabūt tālbraucēja lomā – izjust tālbraucēja ikdienu? Kā tāda, interese par šāda veida darbu ir – ir abonēti daži interesanti tālbraucēju kanāli youtubē, kā arī lasu dažu latviešu-tālbraucēju blogus.

Domāts-darīts. Tākā draugu un paziņu lokā neviena tālbraucēja, kas būtu ar mieru paņemt braucienā, nebija, nācās meklēt kādu labu cilvēku Interneta plašumos.

Kam uzprasīties braucienam? Ilgi nebija jāmeklē. Viens no Latvijas blogsfērā pazīstamākajiem tālbraucējiem-blogeriem, kā arī, par kuru ir rakstīts ne tikai vietējā presē, bet arī avīzē, ko saņem visā Latvijā – Jānis Sniedze (http://taalbrauceejapieziimes.blogspot.com/).

Atradu oranžajā portālā, uzrakstīju, un … viņš piekrita mani paņemt kādā braucienā.

Un tā – 12. augusta rītā savā e-pasta kastītē saņēmu vēstuli no Jāņa, ka viņam nākošais reiss sākas rīt ap 5.00.

Gatavošanās

Īstenībā? Nekādas gatavošanās nebija. Tika savākta soma ar pāris apģērba gabaliem dažādiem laikapstākļiem. Sarunas laikā, kad jautāju, ko vajadzēt paņemt – Jānis daudznozīmīgi teica, ka ceļā varētu nākties pasvīst. :) Jau vēlāk izrādijās, ka viņš vienkārši nevēlējās mani baidīt – pirms izbraukšanas servisā nav paguvuši sataisīt kondicionieri. Bet, jāsaka, laikapstākļi ceļā bija tādi, ka kondicionieris nevienu brīdi nebija vajadzīgs.

1. diena

Vienojāmies tikties uz Latvijas-Lietuvas robežas – Subatē.

Latvijas-Lietuvas robeža pie Subates

Latvijas-Lietuvas robeža pie Subates

Us LV-LT robežas: tas ir mājiens?

Us LV-LT robežas: tas ir mājiens?

13. augusta rītā 7.01 sarkans MAN markas vilcējs ar tā viesmīlīgo vadītāju-namatēvu Jāni, kļuva arī par manu mītni uz brauciena laiku.

Pirmās brauciena stundas pagāja nemanot. Sapazināmies. Atradām dažas kopīgas lietas.

Pa ceļam piestājām degvielas uzpildes stacijā lai iegādātos vinjeti – atzīmi, ka par ceļu izmantošanu Lietuvā ir samaksāts. Vinjete jāpērk transportlīdzekļiem ar pilnu masu virs 3.5 tonnām.

Pirmais pārtraukums bija Lietuvā. Tiem, kas nav lietas kursā, tad smagie drīkst nepārtraukti braukt 9-10 stundas dienā. Un pēc katrām 4 stundām 30 minūtēm ir jātaisa 45 minūšu pārtraukums. Pārtraukuma laikā var nesteidzoties uzvārīt ūdeni, sataisīt kafiju, kā arī desmaizītes, ko arī namatēvs darīja.

Nākošajās četrās ar pusi stundās mēs tikām līdz Belastokai, un aiz tās piestājām parkingā. Īstenībā, patērētas tika nepilnas četras stundas. Varēja braukt vēl, taču, tākā atpakaļkrava būs gatava tikai pirmdien, tad steigties nebija iemesla.

Parkings atstāja labu iespaidu. Tīrs. Var aiziet uz bezmaksas tualeti, izmantot dušu. Ja salīdzina cenas parkinga veikaliņā, tad Polijas rietumu robežas parkingos piedāvātās mantas var nopirkt lētāk. Ja ir vēlēšanās var izmantot arī bezmaksas Internetu.

Aiz Belastokas - pirmā nakstmītne

Aiz Belastokas – pirmā nakstmītne

Lēnām vērojot apkārt notiekošo, uzsērfojot Internetā namatēvs ķērās pie vakariņu gatavošanas.

Jāsaka, ka darba dienās parasti sanāk tā, ka ēdienreize ir nostrādājot visu 9 stundu darba dienu, lai arī, protams, arī 45 minūšu pauzē var uzsildīt vakardienas vakariņas vai arī ko pagatavot.

Jānis cēla galdā dažādu valstu kopražojuma miksli: Latvijas kebabčiki (mēģināju pirmo reizi) ar vācu frī kartupeļiem un viss apcepts cepamsviestā no Vācijas. Un vēl sinepju salāti.

Aizskrienot uz priekšu – ēdienreizes vienmēr bija garšīgas un sātīgas! Liels paldies namatēvam!

Laiks sarunās un video skatīšanā paskrēja ātri. Satumsa. Parkings aizpildijās ar nakšņotājiem.

Nakšņot pirmajā naktī bija nepierasti – nepārtaukti garām brauc mašīnas, kas iebrauc vai izbrauc no parkinga, aiz pāris mašīnām dabojas refrižeratora dzinējs, dzirdas arī šosejas skaņas. Pamazām iemigu. Pamodināja uzsācies lietus – bet pakapeniski pieradu arī pie tā skaņām. Vēl nepierasti bija kabīnes iešūpošanās vēja, vai kāda cita iemesla dēļ.

2. diena

Pateicoties aizliegumam braukt pa dienu tranzītā cauri Varšavai – modāmies agri, un trijos no rīta jau bijām ceļā. Līdz Polijas galvaspilsētai mūs pavadīja brīžiem diezgan stiprs lietus.

Aiz Varšavas sākās Eiropa… ceļa ziņā. Līdz galvaspilsētai ceļš bija brīžiem diezgan šaurs – tādi gadās arī Latvijā. Vienīgi – asfalta kvalitāte bija labāka. Aiz Varšavas, savukārt – vairāk kā 400 km garš maksas autobānis.

Platie Polijas maksas ceļi

Platie Polijas maksas ceļi

Var teikt – visu atlikušo atļauto darba laiku braucām pa autobāni. Tas mēdz iemidzināt – skatoties no ceļa malām – vietām varēja pamanīt, ka kāds taisnā ceļa posmā bija aizgājis grāvī. Vēl smagāku situāciju padara, ka ir saliktas skaņas sienas – arī tādās vietās, kur no skaņas itkā nevienu nevajadzētu aizsargāt – kustība notiek tādā kā tunelī.

Pātraukumam apstājāmies vienā no daudzajām atpūtas vietām: nojumītes – var ieturēt maltīti svaigā gaisā, tualete – tīra (nekas nav sabojāts, ir tualetes papīrs utt.), un, ja ir vēlēšanās – var nopirkt kādu našķi automātā.

Tuvojoties Polijas robežai tuvojās arī atļautā darba laika beigu moments. Lai arī varēja pabraukt vēl kādu laiku, tika izlemts, ka šodienai pietiks.

Lai arī parkingi ir uz jaunā ceļa, tomēr diezgan liels daudzums braucēju izvēlas nakšņot vecā ceļa parkingos. To darījām arī mēs – nobraucām uz veco ceļu.

Otrā nakstmītne - agri no rīta

Otrā nakstmītne – agri no rīta

Parkingā bija viss nepieciešamais, varēja uzpildīt degvielu, paēst, neliels veikals, nomazgāt un izžāvēt veļu, duša, mašīnas mazgāšana, tentu lāpīšana, Internets. Un, protams, ja sagribas mīlestības – bija pieejama arī tā. :)

Pie reizes – varēja redzēt, kā ceļš ietekmē apkārtējo vidi. Visa transporta plūsma un, līdz ar to, arī nauda ir aizgājusi prom – pa ceļam pagadijās pamestas degvielas uzpildes stacijas, parkingi, bāri utt.

Darbu beidzām ap 11.00. Spēka uztaisīt vēl kādus 300 km būtu bijis, bet, diemžēl, noteikumi ir noteikumi.

Polijā, Vācijā daudzās vietās darbojas tāda kārtība: ja uzpildi 200 litrus, vai iebrauc maksas parkingā, tad iegūsti kuponu, ko vari izlietot nopērkot turpat pusdienas. Jānim tādi pāris bija un man tika uzsauktas pusdienas. Jāsaka, ka par 20 zlotiem ēdiens bija labs.

Atgriezāmies mašīnā. Atlikušo dienas daļu nobumbulējām skatoties dažādus seriālus. Sataisījām vakariņas. Tad vēl pāris sērijas. Un varēja doties pie miera.

3. diena

Izbraucām ap 6 pēc Latvijas laika. Tikām atpakaļ uz autobāņa un uz priekšu. Līdz mērķim – ap 470 km.

Gandrīz uzreiz aiz robežas sākas ceļu remonti. Vācieši viena bāņa pusi noslēdz kustībai, noņem pilnībā visu asfaltu, betonu utt., bet prom neved, turpat uz vietas tie tiek sadrupināti un tiek izmantoti atjaunojamā ceļa jaunai kārtai. Turpat, kā sapratu, vācieši bija uzslējuši pārvietojamu asfalta rūpnīcu. Remontējamā ceļa garums varētu būt, laikam, kādi 10 km.

Tuvāk Berlīnei mašīnu kļuva vairāk, taču veiksmīgi tikām tai garām.

Pie Magdeburgas

Pie Magdeburgas

Netālu no Magdburgas vajadzēja stāties uz 45 minūšu pārtraukumu. Tākā Jānim šīs vietas jau ir daudzmaz iepazītas, tad apvienojām šo stāvēšanu ar “kultūrprogrammu” – iepirkšanās centra apmeklējumu.

Centrs ir izvietots tuvu bānim, kā arī netālu no tā ir iespējams piebraukt ar fūri. Stāvējām uz ieliņas, var teikt, tukšā vietā – ielas ir, bet ēku nav. Mums apkārt bija laukums, ko šķērsoja ielas ar nosaukumiem un uz tās nebija nevienas ēkas. Laukumi izskatījās nepļauti, liekas, no pavasara. Bet sētnieks nebija bijis, laikam, nedēļu.

“Kultūrprogramma” ir jāsaprot, ka apmeklējām pārtikas veikalu. Pārējiem veikali vērās vaļā vēlāk.

Pa ātro izskrējām veikalu un stāvēšanas laiks ir beidzies. Dodamies tālāk.

Šeit kādreiz bija Austrumvācijas/Rietumvācijas robeža

Šeit kādreiz bija Austrumvācijas/Rietumvācijas robeža

Kā agrāk jokoja, tad no vāciešiem ir tikai divi cilvēki kas brauc – brāļi Šumaheri, bet pārējie stāv sastrēgumos. Braucot klausoties rādio, liekas, ka katru pusstundu stāstija par situāciju uz ceļa – sastrēgumi garumā no 3 līdz 10 km.

Neliels sastrēgums

Neliels sastrēgums

Mums noveicās, nokļuvām sastrēguma veidošanās vietā un tuvu nobrauktuvei no bāņa. Navigators piedāvāja apbraukšanas maršrutu. Un mēs devāmies apkārt sastrēgumam.

Braukt pa nelieliem lauku ceļiem vai apdzīvotām vietām ar 40 tonnīgu mašīnu – nopietns pārbaudījums.

Sastrēgums palika aizmugurē. Kādu laiku vēl pabraucām pa bāni un tad nogriezāmies uz nacionālā nozīmes ceļa.

Arī vācu mazajās pilsētiņās jūties, ka esi Vācijā. Ja lauku ainava varētu vēl maldināt, tad miestiņi – nē. Visur jūtas vācu pamatīgums. Arī viensētās. Nepierasti bija liels daudzums vēja elektroģeneratoru pļavās un saules bateriju un kolektoru uz jumtiem.

Jaunu VW noliktava

Jaunu VW noliktava

Nonācām mērķī laicīgi – piektdienās vācieši darbu beidz agrāk – vismaz tajā rūpnīcā. Jānis savlaicīgi – lai nevajadzētu lieki aizkavēt krāvēju – atritināja tentu, noņēma turētājsiksnas. Pagaidijām vēl kādas minūtes 10 un tad bija mūsu kārta. Braucām iekšā.

Krava atvesta - gatavojamies izkraušanai

Krava atvesta – gatavojamies izkraušanai

Izkraušana ritēja diezgan raiti – laikam nesekoju, bet, liekas, ka 20 minūtēs bijām izkrauti. Izbraucām arā no rūpnīcas teritorijas. Darbiņš paveikts.

Nākošajās divās dienās pēc noteikumiem Jānim bija jāstāv. Pie tam Vācijā sestdienās un svētdienās darbojas noteikums, kas ierobežo smagā transporta pārvietošanos. Šīs divas dienas mēs pavadijām rūpnīcas stāvvietā.

4. un 5. dienas

Ja neskaita Interneta trūkumu, tad stāvot rūpnīcas stāvvietā nekādus sarežģījumus neizjutām. Turpat stāvvietā ir namiņš ar ierīkotu tualeti, kā arī izlietni nomazgāties. Tualete tiek regulāri uzkopta. Neliels mīnuss bija rūpnīcas elektromotoru dūkoņa, bet pie tā ātri pieradām.

Mūsu divu dienu stāvvieta

Mūsu divu dienu stāvvieta

Turpat stāvēja 6 fūres no Ukrainas. Noskaidrojām, ka ukraiņi stāv jau no pirmdienas – gaida, kad viņiem paziņos, kur jāņem atpakaļkrava. Izskatijās, ka vairums no viņiem bija uzņēmuši uz krūts. Ja neskaita pāris “jautros kungus”, tad visumā diezgan sakarīgi čaļi, arī par situāciju Ukrainā parunājām.

Maltīti jāgatavo ar smaidu

Maltīti jāgatavo ar smaidu

Itkā vienkārši, bet ņammīgi!!!

Itkā vienkārši, bet ņammīgi!!!

Dienas režīms šajās divās dienās bija šāds: no rīta guļam kamēr pirmais pamostas – aptuveni varētu būt ap 9-10 pēc Latvijas laika, skatāmies seriālus, gatavojam pusdienas, skatāmies seriālus, ap 17.00 izejam pastaigāties pa pilsētu (aptuveni sanāca 2-3 stundas), atgriežamies, gatavojam vakariņas, seriāli, ap 22-23 – ejam gulēt. Jāsaka, ka rīta pusē abās dienās bija diezgan vējains un, brīžiem, lietains laiks, ka līst laukā no kabīnes galīgi negribējās.

Pilsētiņa Bassum, kurā mēs stāvējām ir neliela, ar tikai 15 tūkstošiem iedzīvotāju. Kā pilsētai pienākas, tanī ir tirgus iela, tirgus laukums, uz centrālās ielas ir visi populārākie pārtikas veikali: Lidl, Aldi, Netto, Rewe. Iepriekšējā dienā, skatoties informāciju wikipēdijā par šo pilsētu uzzinājām, ka pilsētā ir arī zoodārzs – bijām padomājuši, ka tā nosaukts kāds parks, bet nē – tiešām neliels zoodārzs.

Vēl pilsētā ir sava beķereja, liekas, trīs braukšanas skolas, četri vai pieci lietotu automašīnu plači ar vidēji 6 mašīnām katrā, vācijas autoražotāju jaunu auto plači, notārs, nekustamo īpašumu birojs, pāris bērnudārzi (arī baznīcu paspārnē), sākumskola un pamatskolas. Vēl otrā pilsētas galā uzgājām mākslas takas – līdzīgas dabas takām, bet papildinātas ar mākslas darinājumiem dabā (skulptūra, glezna, utml.) Līdz lielākai pilsētai Brēmenei ap 30 kilometriem – vilciens kursē katru stundu.

Pilsētā nav augstceltņu. Ir daudzdzīvokļu nami, bet maksimālais saskaitītais pēc zvanu pogām dzīvokļu daudzums šādos namos bija 6 dzīvokļi. Apbūve ar mājām diezgan blīva. Mājiņu cena – sākot no 130 tūkstošiem eiro. Ja salīdzina Latvijas mazpilsētu un Vācijas pilsētiņu, tad izteikti dominē bruģis.

Par visu atpūtas laiku uztaisījām trīs riņķus pa pilsētu: piektdien – neliels – iepazīšanās – līdz veikalam, sestdien – lielāks, un svētdien – vēl lielāks.

Vācijā labi iedzīvināta Park&Ride sistēma. Ejot uz dzelzceļa staciju, tai no vienas puses bija paliela autostāvvieta, uz kādām mašīnām 50 noteikti, bet stacijas otrā pusē liela nojume-velosipēdu novietne. Strādā Brēmenē? Atbrauci līdz stacijai, noliki mašīnu un pārsēdies vilcienā.

Velo Park & Ride

Velo Park & Ride

Vēl viena vieta, ko man ir interese apmeklēt jebkurā svešzemē ir kapi. Protams, pastaigas laikā bijām ieklīduši arī tur. Var just vācu kārtību – piemēram, atkritumu izmešanas vieta – nolikta kravas kaste, blakām stāv ķerra – vajag – ņem, lai būtu vieglāk kraut no ķerras laukā – speciāls uzbrauciens. Vajag palaistīt puķītes – pie akas uz mietiņa brīvi pieejamas lejkannas, paņēmi, palaistīji, noliki vietā. Arī kapu vietas ir atdalītas tādā kā vienotā stilā – granīta apmales. Viss ir itkā pieticīgi, bet tai pat laikā – simpātiski.

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Kultūrprogramma: kapu ordnungs

Pārsteigums bija dzīvnieku dārzs tādā nelielā pilsētiņa. Ieeja bez maksas, bet, ja patika – varēji atstāt ziedojumu. Pārsvarā tur bija dažādas putnu sugas, nelieli dzīvnieciņi. No lielākiem bija kazas, ķenguri, stirnas, antilopes, un viena pērtiķveidīgo suga. Priekš pērtiķiem speciāli uzrīkots tiltiņš, lai viņi varētu tikt dīķa centrā uz saliņas.

Kultūrprogramma: mākslas parks. Tur tālumā tiešām paliela glezna

Kultūrprogramma: mākslas parks. Tur tālumā tiešām paliela glezna

Sešu dzīvokļu namiņš

Sešu dzīvokļu namiņš

Guļamrajons. Visapkārt mūris, bet ir arī nedaudz zaļuma

Guļamrajons. Visapkārt mūris, bet ir arī nedaudz zaļuma

Protams, bija arī vietas, ka iespaidu par vācu kārtību pabojāja. Pāris vietās pilsētas centrā auga gara zāle ar nātrem, trotuāri bija sabrukuši, kā arī, laikam, sētnieks šajās vietās nebija bijis pāris nedēļas.

Vēl neliels video sameklēt Youtube dziļumos:

6. diena

Izbraucām 7.30 pēc Latvijas laika. Daļa Ukrainas kolēģu jau bija paspējuši aizbraukt, bet daļa vēl nakšņoja. Pa sestdienu, svētdienu bija atbraukušas vēl pāris mašīnas uz izkraušanos.

Rīts. Saule!

Rīts. Saule!

Līdz iekraušanas punktam bija jābrauc nieka 170 kilometri. Tos veicām bez lielām aizķeršanām.

Vācija - naftas lielvalsts. Strādājošs pumpis turpat rūpnīcas pagalmā

Vācija – naftas lielvalsts. Strādājošs pumpis turpat rūpnīcas pagalmā

Iekraušanās punktā jau bija izveidojusies neliela rinda iekrauties gaidītāju. Kamēr pienāca mūsu rinda, tikmēr paspējām uzvārīt un iedzert kafiju ar sviestmaizēm. Pienāca mūsu kārta. Jānim pa telefonu pazvanīja un teica, lai braucot pie sestās rampas.

Un kraut nacās arī pašam braucējam. Jānim piekraut pilnu piekabi – savalkāt, ja nekļūdos, 33 paletes prasīja nepilnu stundu. Kopējā kravas massa arī bija neliela – tikai 8 tonnas.

Kad krava bija sakrauta, neiztika arī bez starpgadījumiem. Piekasījās viens šoferis-vācietis, itkā neesi pareizi nostiprinājis kravu. Itkā jau viņam taisnība, bet mūsu mērķis bija nobraukt no rampas un tad līdz galam visu sakārtot. Un viņš arī sēdēja, un gaidīja, līdz kamēr mēs visu sakārtosim. Kā teica Jānis, tad šie varot arī transporta inspekcijai nosūdzēt. Es gan domāju, ka viņa uztraukuma pamatā – iespējams – bija personīgā, vai kāda kolēģa pieredze, kad tāda krava – nobraucot no rampas vienkārši izbira uz laukuma, ar visām no tā izrietošām sekām. Kā izrādīsies vēlāk – sapakota krava bija galīgi pavirši.

Iekrāvāmies

Iekrāvāmies

Krava ir, dokumenti saņemti, varam doties mājupceļā. Aptuveni 50 km pa nacionālajiem ceļiem, un esam uz autobāņa. Kā pie pirmdienas – pa radio ziņo par sastrēgumiem 10 km garumā pie Berlīnes, bet citā pusē – nav mums ceļā.

Vējdzirnavu pļava. Saskaitīju 9 vējdzirnavas un pāris tākā baznīcas

Vējdzirnavu pļava. Saskaitīju 9 vējdzirnavas un pāris tākā baznīcas

Un nepateiksi ka tā nav Latvija

Un nepateiksi ka tā nav Latvija

Atpūtas laiks tuvojas, nolemjam piestāt A10 centrā netālu no Berlīnes – jāsapērkas priekš mājās palicējiem. Protams, ka vieglo stāvvietā nenoparkosies, bet Jānis zin vietu kādu 2 km attālumā.

Pie A10 tirdzniecības centra

Pie A10 tirdzniecības centra

Pirmā acu uzmetienā neteiktu, ka A10 būtu stipri lielāks par Rīgas tirdzniecības centriem. Apmeklējumam varētu aiziet vismaz pusdiena, bet mums ir viens ierobežojošs faktors – Jāņa darba laiks – tahogrāfs. Izskaitļojam, ka centra apmeklējumam varam veltīt ne vairāk par 2 stundām. Tā arī sanāk.

Ar iepirkumu maisiem rokās atnākam uz mašīnu, un esam atkal ceļā uz bāņa. Tomēr sastopam pāris kilometru garu sastrēgumu, bet, par laimi, viņš ir pretējā virzienā.

Pretējais virziens stāv. Pat nepamanīju iemeslu.

Pretējais virziens stāv. Pat nepamanīju iemeslu.

Veiksmīgi tiekam līdz nakšņošanas vietai. Seriāli, vakariņas, seriāli un gulēt.

Parkings

Parkings

7. diena

Plāni ir grandiozi. Ceļamies 7.30 pēc Latvijas laika un plānos ir izbraukt lielāko daļu Polijas caur Lomžu un nakšņot netālu no Augustovas. Diemžēl – tiem nav lemts piepildīties.

Polija: ābeļu stādijumi ir vairāku kilometru gari

Polija: ābeļu stādijumi ir vairāku kilometru gari

Tākā krava nebija smaga, tad bija izdomāts braukt caur Lomžu. Ar smagu kravu ir aizliegts šķērsot tiltu Lomžā, un tāpēc daudzi ir spiesti braukt caur Belastoku. Ceļš ir nedaudz īsāks.

Līdz Lomžai nobraucam visu ceļu bez jebkādiem starpgadījumiem. Bet aiz pilsētas Jānim rodas kādas nelāgas sajūtas – pārāk maz pretīm braucošo smago.

Polijā tanki!

Polijā tanki!

Braucot un klausoties radio tomēr esam palaiduši garām ziņu par to, ka mūsu ceļa vienā posmā satiksme ir pilnībā bloķēta abos virzienos. To uzzinām no viena pretīmbraucošas fūres vadītāja – viņu dzina uz apvedceļiem, kas ir diezgan šauri.

Piestājam degvielas stacijā padomāt – ir jāizlemj, turpināt braukt, vai arī nakšņot šeit stacijā. Bija izskaitļots, ka braucot kā plānots, nonāktu Augustovā ar aptuveni 20 minūšu laika rezervi, bet, ja mūs tagad novirzīs pa apvedceļiem, tad var sanākt nepietikt braukšanas laika, un var sanākt nakšņot ceļa malā. Nakšņot ceļmalā nemaz negribējās. Noslēdzam dienu.

Un ko domā? Kādas 20 minūtes pēc dienas noslēgšanas ieraugām, ka uz ceļa parādās pirmās pretimbraucošās mašīnas. Nu bet – neko darīt – diena noslēgta.

8. diena

Ja vakar mēs būtu tikuši līdz Augustovai, tad šodien mums būtu apmēram pusotra braukšanas stunda. Šis braukšanas laiks būtu lieti noderējis tanī situācijā kurā nokļuvām.

Darbu sākām 3.00 pēc Latvijas laika. Bija plānots nokļūt Ādažos, tur izkrauties, paņemt kravu līdz Līvāniem. Tur mani un Jāņa ceļi šķirtos – katrs dotos mājup savā virzienā: es – Daugavpils, Jānis – Madonas. Vakar nesasniegtās Augustovas dēļ Jānim braukšanas laiks beidzās ap Līvāniem – tik un tā nāktos nakšņot mašīnā.

Bija doma, ka varētu uz Polijas-Lietuvas robežas dabūt kādu, kas brauc Krievijas virziena (t.i. caur Daugavpils rajonu) – diemžēl tāds radiojautājums neguva atsaucību – neviens nepiedāvājās paķert līdzi. No otras puses – varbūt arī labāk.

Viss ritēja gludi līdz izkraušanās vietai. Iebraucām ap 11.30. Priekšā jau sagaidīja krāvējs – parādija, kuriem vārtiem pretī nostatīt mašīnu. Nopriecājāmies – būs ātri. Par agru…

Krāvējs uzprasijās, vai palaidīšot šo pusdienās? Labi, lai iet. Paši arī sataisījām sviestmaizītes, uzvārijām kafiju. Vēl pa starpai nolija neilgs, bet spēcīgs lietus. Pagāja aptuveni stunda un 15 minūtes un parādijās krāvējs.

Izrādijās, ka braucot no pēdējās atpūtas vietas līdz izkraušanās punktam sanāca pamatīgi un strauji sabremzēties. Šī notikuma sekas atklājās kad izvilka pirmo paleti – nākošo palešu krava bija sagāzusies uz priekšu. Diemžēl, nostiprināt tādu kravu kādu vedām, lai tā nesagāztos, to nesabojājot būtu bijis pagrūti

Neko darīt. Garastāvoklis pabojāts. Abi jau prātā sākām skaitīt, cik iepakojumu sabojāts, kādi zaudējumi varētu būt uzņēmumam.

Pagāja kāds laiks, līdz kamēr atnāca krāvēja izsauktie cilvēki lai kravu nofotografētu. Beidzot varējām sākt izkraut.

Jāsaka, ka atverot tenta malas skats neizskatijās tik baiss – nopietni sagāzušās bija četras paletes. Tās nācās pārkraut uz jaunām paletēm: piekabē ieliekas palete, un ņemas no sagāzušās paletes preces iepakojumi un kārtīgi saliekas uz jaunās paletes.

Pats iepakojuma svars nebija liels – tikai ap 2 kg. 81 iepakojums uz paletes. Pārkrāvām paleti diezgan raiti, bet sākās problēmas ar krāvēju – viņš sāka pazust. Mēs sakraujam paleti, lai varētu pārkraut nākošo – ir jāatbrīvo vieta – jānoņem sakrautā palete no piekabes, bet viņa nav – gaidām. Pēc tām viņš pažēlojās, ka, iespējams, mūsu dēļ nāksies viņam strādāt virsstundas.

Apskatot sagāzušos kravu atklājās, ka Vācieši ekonomējuši uz ietinamo plēvi – pie pamata bija tikai viena plēves kārtiņa. Bremzējot viņa neizturēja un saplīsa ļaujot sagāzties paletes kravai.

Pārējās paletes nebija nopietni sagāzušās. Vertikālu stāvokli piešķirt tām sanāca diezgan viegli.

Kad darbiņš bija padarīts, turpat bija paredzēta kraušanās ceļam uz Līvāniem. Tas aizņēma aptuveni 45 minūtes.

Tiklīdz piekabe tika piekrauta, ilgi nevilcinādamies devāmies ceļā – atļautā darba laika bija palikusi nepilna pusstunda. Mērķis bija paspēt līdz darba laika beigām nokļūt pie Ogres Statoila – lai tur varētu pārnakšņot. Mērķis tika sasniegts, bet tomēr sanāca pārstrādāt 2 minūtes virs atļautā darba laika.

Te nu mans un Jāņa ceļi šķīrās – es devos mājup, bet Jānis palika nakšņot mašīnā lai nākošajā dienā dotos uz Līvāniem izkraut kravu.

Uz redzi!

Uz redzi!

Dienas notikumi ar to vēl nebeidzās – pusceļā mašīnai pārplīsa riepa, bet tas jau cits stāsts. :)

Maršruts

Secinājumi

Nevar teikt, ka darbs ir sarežģīts – iekrāvi – atvedi – izkrāvi. Protams, ceļā gadās dažādas situācijas – salūzt mašīna utml. Un vienatnē svešumā tas nav patīkami, bet pie tā var pierast. Un protams, atbildība par uzticēto kravu – nogādāt to galapunktā nesabojātu.

Mūsdienu mašīnās nobraucot 9 stundas nogurumu nejūt – ir vēlēšanās turpināt kustību, bet, diemžēl vai par laimi – darīt to nedrīkst. Atlikušo laiku ar ko ir jāaizpilda – ja ar mašīnu viss ir kārtībā, tad katrs izvēlas pēc savām interesēm – daži skatās seriālus, daži lieto alkoholu, daži veido ko radošu – piemēram, veido savu braucienu video. Pirmajā brauciena daļā man bija sarežģīti pierast pie šāda režīma – gribējās turpināt.

Dzīvot kabīnē – ja ņem daudzmaz Eiropā attīstītu infrastruktūru, kad ir iespējams nomazgāties dušā, aiziet uz tīru tualeti, kur pat ir tualetes papīrs, izmazgāt veļu par nelielām naudiņām – pieņemami. Protams, ir arī savas melnās puses – apstājoties parkingā, kas nerūpējas par savu slavu – var no rīta pamosties ar sāpošu galvu, bez dokumentiem, naudas un mantas, degvielas utt.

Braukt divatā – tur jābūt labai savstarpējai saprašanai braucēju starpā, jo dzīvot veselu nedēļu vai vairāk kādos četros kvadrātmetros telpas – ne kurš katrs to spētu pat ar savu dzīvesbiedru. :)

Apceļot zemi – itkā jau liekas, ka pa mašīnas logu neko daudz jau neredzi – šoseja un viss. Taču, ja izdodas apstāties vietā netālu no kādas pilsētas, un ja ir vēlēšanās – var apstaigāt tuvāko pilsētu, un ieraudzīt to svešzemi tādu, kādu vairums tūristu neredz – var atrast daudz interesantu vietu/lietu arī mazā miestiņā. Vēl labāk – rast iespēju un paķert līdzi braucienā kādu nelielu saliekamu velosipēdu – var ieraudzīt vēl vairāk. Abi varianti ir laba veselības profilakse tādam sēdošam darbam.

Vai man šāds darbs patiktu? Ir lietas, kas fascinē, ir lietas, kas nepatīk. Iespējams, ka neatbilst manam temperamentam. Nezinu. Vai vēlreiz dotos līdzīgā braucienā – domāju ka Jā!

Paldies Jānim, ka piekrita paņemt mani braucienā un pacietīgi pacieta manu sabiedrību! Lai ripo!

Par Imants

Vienkārši sarežģīts cilvēks ar plašām interesēm. Skaties vairāk "Par" sadaļā.
Šis raksts ievietots Bla bla bla, Interesantas lietas un piešķirtas birkas: , , , , . Lapas pastāvīgā/atsauces saite.

Viens komentārs rakstam Ceļojums “Tālbraucējs” vai pielaikojot profesiju

  1. Par Līdzbraucējiem! :

    Man prieks par labiem līdzbraucējiem, prieks, ka patika brauciens, varbūt, ka ne pēdējais! Veiksmi tālākajās pārdomās!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *